Mūziķa profesija un viens no būtiskākajiem ar to saistītajiem vārdu salikumiem “profesionāls mūziķis” jau ļoti daudzus gadus ir neizprotams termins abām pusēm - gan kultūras nozares apsaimniekotājiem, gan nozarē strādājošajiem. Ja iepriekš runa galvenokārt bijusi par iespēju atsijāt “neprofesionāļus” no dažādu ar finanšu iegūšanu saistīto konkursu pretendentu sarakstiem, šobrīd temats nonācis līdz uzskatāmi diskriminējošai situācijai, proti, valsts iestādēs strādājošie mūziķi uz izdienas pensiju pretendēt var, visi pārējie nevar neatkarīgi no stāža vai jebkuriem citiem kvalitatīviem, kvantitatīviem - profesionāliem - rādītājiem.
Ir vairāki neskaidri jautājumi, piemēram,
kāpēc par profesionāļiem netiek uzskatīti valsts institūcijās nestrādājošie (no nodokļu maksātāju veidotā budžeta algu nesaņemošie), bet individuāli strādājošie, nodokļu ieņēmumus ģenerējošie mūziķi?
Kurš un kā kontrolēs, vai uz izdienas pensiju pretendējošiem mūziķiem ir “zudušas profesionālās iemaņas” un viņi pēc 55 gadu vecuma vairs nespēj veikt profesionālo darbību? Vai un kā tiks definēta “profesionālā darbība”, proti, piemēram, vai “izbijis ģitārists”, kurš vairs nevar paspēlēt pats, saņemot izdienas pensiju, var turpināt strādāt kā ģitāras skolotājs?
Aicinām uz sarunu Kultūras Ministri Agnesi Lāci un citu ar kultūras nozari saistīto institūciju pārstāvjus ar mērķi vienoties, kā arī atbilstošajos likumos ieviest nepārprotamu terminoloģiju, kas paskaidro mūziķa profesionālo darbību.
